Īrija. Lauki.

Sen atpakaļ, kad pašu pirmo reizi esmu atbraucis uz Īriju, direktors, vedot mani no lidostas, ir smejies par tēmu: – Nu ko tad tu uz laukiem atbrauci? Mums te nekā nav. Tikai krogi, baznīcas, un aptiekas. Bet jau pašā pirmā reizē, es sapratu, ka “svilpo”.
Tā nu ir sanācis, ka es jau labu laiku atkal dzīvoju laukos, un jūs jau sabombardējat mani ar jautājumiem parādīt plašāk. Nu tad arī ejam skatīties. Kā dzīvo lauki.

Jā jau ar krogiem ir sākuši, tad pirmais un interesantākais fakts ir tas, ka pie katra kroga Īrijā, vienmēr, bez izņēmuma, ir uzstādītas puķes. Vāzēs, piekarināti, uz palodzēm, bet vienmēr ir. Ja ir krogs bet nav ziedi, tad krogs nestrādā.
Skaidrojas tas ar senu tradīciju, kad sievas, pazūdošos vīrus meklējot, satikās pie tiem pašiem krogiem ar citām sievietēm, apsprieda dažādu lauksaimniecību, un dalījās ar stādiem un augiem. Asfalta vai bruģa tad nebija, un tāpēc, ka dažā laba zāle vai stāds tika aizmirsti, apzaļumojumi auga tikai mājās, vai pie krogiem. Foršā tradīcija.

Ar tiem pašiem krogiem, ir saistīta vēl viena tradīcija. Īrijā, un it īpaši “laukos”, praktiski visas durvis ir krāsainas.
Apgaismojuma nebija, un lai vīri pēc kroga ejot mājās, orientējas pēc durvju krāsas. Lai ne no savas sievas ar lāpstu nedabūtu, ne arī no kaimiņa, par līšanu pie svešam sievām.

Zaļais aptieku krusts, savu izplatību pa Eiropu arī ņem no Īrijas lauku tradīcijām. Eksistēja tikai zāļu, un burvju medicīna. Lai atšķirtu īsto vietu no friziera, kuriem kā zināms, pie baltiem stabiem karājas sarkani asiņainie lakatiņi, tika izdomāts zaļais krusts. Dabas krāsā. Vieglāk orientēties, kad acis viena uz Dublinu, otra uz Limeriku rādija.

Tā arī joprojām Īri ciena savas tradīcijas, un pēc maksimuma saglabā vēstures artefaktus. Jā tūkstošastoņsimtajos, ēkā bija tabakas veikals ar izcēltu fasādi, tad arī šodien tas uzraksts uz ēkas būs.

Jā bija Ugunsdzēsēju stacija trīsdesmitajos gados, tad joprojām stāvēs.

Kaut arī blakus uzcelta jauna stacija. Uz kuru es jau arī paspēju pabūt, un jā būs interese, dodiet ziņu. Ar lielāko prieku padalīšos.

Nu un tagad pie modernākiem laikiem. Pie lietam, kuras reāli paņēma, un lika iemīlēties šajā zemē.
Papildinot gan budžetu, gan saglabājot lauku miera tradīcijas, katrā, pat visnomaļākā pilsētiņā, ir izdarīts viss iespējamais lai autovadītājs ciestu. Tas atspoguļojas gan praktiski nepaceļamos obligātas apdrošināšanās skaitļos, gan maksas ceļos, gan tikai maksas parkošanas vietas. Gribi vai negribi, izliec 1 Eiro par stundu.

Atvieglojumi ir tikai vai nu retro automobiļiem, kam tikai par stāvvietu jāmaksā

Vai arī ar elektriskiem auto braucošiem. Kam ne tikai nodokļi nav, bet neticami, publiskas uzlādes ir par brīvu.
Par parkošanas vietu jāmaksā toties.

Es vienmēr esmu gan par maksas iebraukšanu centrā, gan par maksas stāvvietām, kaut arī pats braucu ar auto. Auto pirkšana nedod nekādas privilēģijas vai tiesības. Autovadītājam nav tiesību arī prasīt bezmaksas zemes gabalu savam spainim ar skrūvēm. Un Īri šeit ir malači.

Rezultātā, pilsētas, mazpilsētas, un lauki pārtop par pilnīgi pieejamu, un draudzīgu visiem iedzīvotājiem vidi. Starp iedzīvotājiem vairākumā ir gājēji. Tāpēc autobraukšanu visiem veidiem cenšas samazināt. Saliekot piemēram šādus smukus stabiņus, lai nevienam pat prātā neienāktu uzbraukt uz ietves.

Nē, protams ir arī pamuļķi, kas tiklīdz stabiņi beidzās, nomet savu lūzni. Taču Garda, un satiksmes kontroles darbinieki, fiksi pārmāca.

Līdz ar to, gājējiem Īrijā ir paradīze. Pilnīgi visas gājēju pārejas aprīkotas ne tikai ar gaismas signāliem vai luksoforiem, bet arī tiek nolīmeņoti.

Lai gan pensionāre, gan māmiņa ar ratiņiem, var mierīgi, un pievērsiet uzmanību, ar smaidu, var šķērsot ielu.

Atbraucot pašu pirmo reizi, acīs krita nereāls skaits ar invalīdiem. “Kas par slimu valsti?” – padomāju es jau lidostā, gaidot transportu. Taču jau pēc pāris minūtēm sapratu, ka atšķirībā no dažam citam pilsētām, viņi var doties ielās, un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ka visi citi cilvēki. Jo nokļūt tur kur gribās, ir iespēja. Pilnīgā bezbarjeru vidē.

Bezbarjeru vidē ielās vienmēr būs cilvēki. Savukārt tur kur ir cilvēki, tur ir reģistrēts viszemākais noziegumu līmenis. Tāpēc arī mazais bizness droši izliek nepieķēdētus galdiņus uz ielas. Nebaidoties, ka kāds ko sabojās.

Un jebkurš var mierīgi atpūsties pa ceļam, no rīta kafiju iedzert, pusdienās apēst maizīti, vai vienkārši apspriest jaunumus. Labāk nevar būt.

Vēl interesanta lieta. Tikai Īri zina noslēpumu, kā padarīt ielas tīras visu cauru gadu. Uz ielām nekad nebūs atkritumu, jo pat visdziļākos laukos, atkritumu urnas būs uz ik soļa. Reāli uz ik soļa. Trīs urnas 100 metros.

Lietus laikā, arī dubļi uz ietvēm un ielām, Īriem nebūs nekad.
Īrijas pilsētās, un laukos, jā jau mēs pa laukiem staigājam 🙂 visi apzaļumojumi atrodas ZEM ietvju līmeņa. Dubļiem vienkārši nav kur skaloties. Šeit ir redzams sīkāk.

Ka arī gandrīz pie visiem kokiem, apkārt būs šādas, noturošas restes.

Pat senie Romieši zināja šo, taču apbrīnojami, cik daudzās valstīs par šo nezina, vai domā, ka tas kāds noslēpums zem septiņiem zīmogiem. Tomēr publiskas tualetes, ir atslēga pie tīras apdzīvotas vietas. Šeit nu tie arī ir uz ik soļa. Atšķīrībā no Anglijas te ir par maksu, bet ir.

Tieši tā pat, ka velosipēdu novietnes, un mani mīļākie velosipēdu celiņi.
Lai autobraucēji ciestu vēl vairāk, Īrijā nereāli popularizē, un attīsta velosipēdu satiksmi. Darbojas gan speciālas valsts programmas, kad velosipēdi tiek piešķirti ar atlaidēm, gan bezprocentu kredīti, gan tiek ierīkotas velosipēdu novietnes. Pat vēl biežāk nekā urnas uz ielām.

Un pats galvenais. Ak, cik šķēpi ir salauzti citās vietās, par velo ceļu būvi un plānošanu. Taču pat vistālākajā Īrijas nomālē, būs pareizi, kārtīgi, un droši uzbūvēts velosipēdu ceļš. Kur velosipēdists gan būs atdalīts no plūsmas, gan pareizi virzieni ievēroti, un vispār. Šādu velo ceļu gribās mājās paņemt 🙂

Bet ne par to tagad. Kopumā šādi te lauku dzīve notiek.
Iedzīvotāji joprojām negrib, un nemaksā par ūdeni. Streiki pret ūdens maksu joprojām notiek reizi pusgadā, kaut samaksa, tieši protestu dēļ atcelta.

Iedzīvotāji šķiro atkritumus, pateicoties uz ik stūra izvietotiem šķirošanas punktiem

Piemina bojā gājušos, dzērumā izraisītā avārijā, svaigas puķes atnesot

Un vispār, Īrijas laukos viss iet uz augšu.

Visādi citādi – Tā ka mans pirmais Īrijas priekšnieks teica: – Krogi, baznīcas, un aptiekas.

Pēc neilga brīža paturpināsim ar turpiām ar Īrijas galvaspilsētas, Dublinas dzīves apskatu.