Īrija. Galvaspilsēta.

Kā jau jūs atceras, pavisam nesen, esam staigājuši pa Īrijas laukiem, un skatījāmies kā tad dzīvo tie. Nu ir laiks paradīt kas notiek Īrijas galvaspilsēta.
Dublinā. Dzīvei vislabākā, un visnepiemērotākā vieta vienlaikus. Let’s go!

Sāksim ar to, ka Dublina ir cilvēkiem visērtākā pilsēta pasaulē. Gan vietējiem, gan viesiem.
Atbraucot, pirmais kas sagaida apmeklētāju, ir “Mazākuma laipnība”. Visā pasaulē satiksme notiek vienādi, un visa pasaule pieradusi pie vairākuma standartiem. Īrija brauc pa otru ielas pusi, un mazākums brīdina uz kuru pusi jāskatās krustojumos, jo no turienes, nevis ierasti, izskries auto.

Dublinas valdē sēž gudri cilvēki, kuri saprata pagātnes pilsētas plānošanas kļūdas, un steidzās tās izlabot. Pašlaik Dublina ir pārraktā krustām, un šķērsām.

Gadu desmitiem, vēl kopš laikiem, kad Īrija bija Lielbritānijas sastāvā, Dublina bija būvēta ar akcentu uz automobiļiem. Kas pēdējos gados noveda līdz katastrofiskiem sastrēgumiem. Nelīdz ne automašīnu ceļā nodokļa, vai apdrošināšanas pacelšanā, ne arī “vafeļu” zīmēšana uz krustojumiem, uz kuru ir aizliegts izbraukt, jā deg sarkanais. Viss stāvēja, un stāv.

Tāpēc pēdējos gadus 10, akcents tiek likts uz vīziju “Pilsēta bez auto”.
Prioritātes ir sadalītas sekojoši: 1. Gājējs; 2. Velobraucējs; 3. Sabiedriskais transports; 4. Auto.

Gājējiem ērtības ir uz katra stūra. Un fantastiskās detaļas. Luksofori rāda, cik ilgi viņiem vēl degs sarkanā gaisma.

Ielu remontu laikā, arī netiek aizmirsts par sīkumiem. Jā ir šķērslis, to rūpīgi apliks ar asfaltu. Lai nepaklūp, un nav jānodarbojas ar augstlēkšanu.

Ielu vidū, kur auto tomēr ir un būs atļauts braukt, jā gadījumā to ir jāšķērso vecākiem cilvēkiem, vai vienkārši kājai tulzna, ir ierīkotas drošības saliņas.

Par cilvēkiem ratiņkrēslos nerunāsim vispār. Viņiem ir vienmēr priekšroka, un iespējas.

Ielās, gājējs vienmēr saņems servisu. Gan kafijas ar maizīti izskatā, gan arī citas izklaides, un atpūtas iespējas.

Velosipēdi ir otrā vietā. Viņi pašlaik ir visur, un viņiem arī ir priekšroka ar iespējam visur. Veloceļi ir uz katras ielas.

Tūlīt man uzmanīgs sekotājs jautās: – “Eu! Kur tad ir tava krekla uz krūtīm plēšana, un uzbraucieni citam vietām, kur veloceļi iet nepareizi kopā ar ielu. Un kas tad te?”, un viņam būs savā ziņā taisnība. Bet ne. Velosipēdu celiņš sakārtotā pilsētā ir atdalīts no plūsmas. Iepriekšējā bildē redzamais, ir pagaidu. Kurš, kā jau viņi visi, tūlīt pat tiks nomainīts ar pareizu.

Pie pareiziem veloceļiem, pareiza velotransporta piedāvājums:

Pilsētas domes, un reklāmdevēja sindikāts, dod fantastisku iespēju velosipēdu vispār nepirkt, bet ņemt uz nomu. Speciāli jums nofotografēju velo nomas cenrādi.
Kļūt par nomas lietotāju gadam (iedzīvotāju variants) – 25€. Abonements uz trīs dienām (tūristiem piemērotākais) – 5€.
Tālāk, velosipēdu var paņemt par brīvu uz laiku līdz pusstundai. Piecdesmit centiem par stundu. Un tā tālāk.
Ņemot vērā, ka attālumi starp velo nomu punktiem, un visa pilsēta ir salīdzinoši mazi, braukāties var vispār bezmaksas. Reizi pusstundā nododot velosipēdu, un paņemt vēl uz pusstundu.

Jūs man teiksiet, nebraukā neviens, jo pilns parkings? Vieta nomālē. Lūk. 4 gabali vienlaikus bildē. Pilsētas centrā.

Sabiedriskais Dublinā arī ir atstrādāts gandrīz līdz ideālām līmenim. Pieturvietās, kas ir aprīkotas ar paviljoniem, uz displejiem tiek izvadīta informācija par atiešanas laiku. Jā nav displeja, tad vienmēr ir iespēja apskatīties telefona aplikācijā. Jā nav smartfons, var uzzvanīt uz bezmaksas numuru. Visi autobusi ir aprīkoti ar GPS, un sinhronizāciju. Kā var redzēt, kursē nepārtraukti, ar maziem intervāliem.

Gandrīz līdz ideālām atstrādāta sistēma ir tāpēc, ka Dublinā ir arī Tramvajs. Te ne bez humora.

Tramvajs Dublinā, Īru valodā saucās “Luas”. Tulkojumā uz Latviešu – “Ātrums”.
Pasaule nezin otru tādu piemēru, bet Dublinā uzbūvēja divas tramvaja līnijas, un tās nekad, nekur nesavienojas. Starp vienas, un otras līnijas galapunktiem ir aptuveni 15 minūtes ar kājām. Ātrs un bez žēlastības pīpē stūrī.
Taču nu arī šīm ir beidzot pielikts gals. Tramvaja līnijas šoruden oficiāli savienos. Darbi iet nereālā tempā.

Tramvajs pilsētā, atšķirībā no citas pasaules, pieder privātai kompānijai, bet satiksmi regulē un kontrolē transporta ministrija.
Stāstīt, ka pilnīgi visas tramvaja pieturas ir ierīkotas tā, lai iekāpt tajā būtu vieglāk, ka divus pirkstus apčurāt?

Vot. Tā vot. A jūs te stāstāt par Eiropas nomali.
Starp citu. Pieci cilvēki pēc iepriekšēja raksta, man teica, ka es visu nepareizi uzrakstīju, un nav tik tīrs pilsētās šeit. Ka arī lai es braucu uz Dublinu, un skatos.
Apskatījos. Viss sakārtots. Viss savākts pa konteineriem.

Speciāli pat aizgāju uz iebraucēju geto. Zem tiltiem meklēju, un pa pamestiem kvartāliem pastaigājos. Atradu tikai 3 papīra kafijas krūzes. Vai es ne tur meklēju?

Nē. Par atkritumiem atbild arī kartības sargi (Īrijā Policijas nav, ir tikai kartības sargi) kuri patrulē pa pilsētu, un jā redz nekārtību, ziņo atbildīgiem, un soda jā nav sakārtots.

Tie paši kartības sargi var palīdzēt jebkurā situācijā. Pateikt, ar kādu autobusu aizbraukt tur un tur, kur labāk, un visizdevīgāk samainīt naudu utt. Man vienreiz meklēja telefona lādētāju pa 3 kafejnīcām. Šeit kārtībnieks ir draugs un atbalsts.
Gaju es vārnas ķerot, skatos, apstājas auto. Ieslēdz bākugunis. Izkāp kartības sargs, apstādina satiksmi, pāriet uz otru pusi pie luksofora, un palīdz tuvredzīgam onkulim droši šķērsot ielu.

Tāpēc arī par netrafaretiem auto, Dublinieši tikai priecājas.

Labi, labi. Dzirdu jau. Divdesmit bildes tikai piena upes ar ķīseļa krastiem. Tā nevar būt.
Nevar. Te mēs nonākam pie tā, kāpēc pilsēta Dublina, ir pilnīgi nepiemērota dzīvošanai.

Automobiļu skaita samazināšana, un pilsētas labiekārtošana pamazām noveda pie tā, ka grūtības Dublinai sagādā, kas to būtu domājis, tūristi.
Jā. Cik tas smieklīgi neskanētu.
Tikai dēļ tūristiem, pa pilsētu var pārvietoties vai nu agri no rīta, vai nu vēlos vakaros.
Ja brauksiet uz Dublinu, ņemiet vērā, ka apmetoties viesnīcā, vispareizākais laiks iet pilsētas apskatē ir no rītausmas līdz kādiem desmitiem no rīta. Tad mierīgi var apskatīt gan slaveno krogu kvartālu, gan arī mierīgi izstaigāt slavenas ielas.

Arī pie pieminekļiem nebūs vietas jāaizņem rindā, lai tikai atbraucot mājās, saprast kas tas bija par pieminekli.
Pēc oficiālas versijas, zivju tirgone Molly Malone. Taču Dublinas arhīvos saglabājas liecības, ka bija savulaik pilsētas slavenā zivju tirgone. Labākā pilsētā. Nekur nebija tik labas zivis ka pie viņas. Noslēpums ir tajā, ka dabūja labākās zivis viņa, pateicoties regulārai ciemošanas zivju kuģu kapteiņu gultās. No kā arī nomira, noķerot plauškarsoni, staigājot ar korseti tikai. Rindā nofotografēties un pieskarties veiksmei, stāv 30 minūšu garumā.

Protams, jā jau jums patīk nereāla burzma, tad var iet pa dienu. Bet ticiet man. No rīta ir 10 reizes labāk. Tad redz pilsētu visās krāsās.
9:58

9:59

10:00

Ka odi gar acīm, no tas vecās pasakas, kad Dievs savāca visus kukaiņus maisā, un lika raganai to nodedzināt, bet viņā nenoturējās, un atvēra maisu, visus izlaižot.

Tūristu bariem, klāt nāk arī dažāds uzvalku menedžments. Sakarā ar to, ka Īrijā samazināja korporatīvo nodokli līdz 12 procentiem, Dublinu iemīļēja dažādas Amerikas, un Eiropas kompānijas. Bankas, un citas iestādes. Papildus, sakarā ar Lielbritānijas Breksitu, Dublinā notiek aktīva ofisu būvniecība lai izmitināt kompānijas, kuras atradās Londonā.

Un tad viss ofisu sastāvs, ap pusdienlaiku izlien ielās pusdienot.

Kaut arī nedrīkst. Bet ko viņiem padarīsi.

Parka uzraugi lieliski saprot, ka alga viņiem tiek maksāta no budžeta, un budžetu papildina tikai investori. Tāpēc arī skatās no tālienes, lai nebojā puķes ar stādiem. Un neatstāj atkritumus.

Kas vēl Dublinā ir traģiski, tas ir grafiti bezjēgā. Un jā ir vietas, kur veselas fasādes atdod māksliniekiem, nemāksliniekiem arī rokas niez visu apķēzīt.

Šī ir unikāla konstrukcija. Dambis, kas aizsargāja pilsētu no plūdiem. Bet nē. Dēļ šī, nebūs jums bilde. Pa pirkstiem naturāli sadotu.

Tomēr rezumējot visu augstāk aprakstītu. Uz Īriju IR jābrauc.
Dublinā, kā arī visā Īrijā ļoti ciena tradīcijas, un vēstures artefakti atrodami uz katra stūra. Laternas arī pēc ielu rekonstrukcijām paliek tādas, kādas bija 18 gadsimtā.

Dublinā viss uztaisīts tā, lai pēc iespējas vairāk pastāstīt par valsts vēsturi, savienojot visu pastaigas režīmā.
Jā bija lielais “Kartupeļu bads” no 1845 līdz 1849 gadam, cilvēki ubagoja, un devušies pāri okeānam laimi meklēt, tad būs arī piemineklis.

Un tieši simts metrus tālāk, uz kuru pusi cerīgi skatās skulptūru sejas, būs arī kuģis, speciāli restaurēts, ar kur tika peldēts.

Jā četras Dublinas nodokļu iestādes nodaļās cīnījās ar kontrabandu, un zagšanu ostā, tad tas arī detaļās būs atspoguļots ēkas un sētas kompozīcijā.

Jā Īrijas simbols ir arfa, tad pasaules slavenam arhitektam Santjago Kalatravai pasūtīs tiltu. Pie tam, pagriežamu. Lai arfa griežoties, visiem rāda, par kādu vietu gadiem ejot, tapa pilsēta ar valsti.

Uz šejieni IR jābrauc ciemos, un īri vienmēr laipni uzņems.

Tāda ir tā Eiropas nomale. Galvaspilsēta ar lielu burtu.

Atgādinu, lauki savukārt dzīvo šādi: Īrija. Lauki.